Kaimiņi bija pārāk nežēlīgi pret kaķi, tāpēc nolēmu to nozagt.

Es nesaprotu cilvēkus, kuri iegādājas mājdzīvnieku pašapliecināšanās vai savu "mācīšanas" talantu demonstrēšanai, un pēc tam to izmet pa durvīm vai, vēl ļaunāk, fiziski soda. Lai gan nav skaidrs, kas ir sliktāk.

Šie nelaimīgie aprūpētāji dzīvo man blakus. Viņi pie katras izdevības izmeta savu mīluli pa durvīm. Sākumā domāju, ka tas ir veids, kā iemācīt kaķim iet ārā. Bet, kad sāku pamanīt nobijušos pūkaino kamolu, kas stundām ilgi sēdēja aukstajā ieejas ailē, veltīgi skatoties uz saimnieka durvīm, es sapratu, ka saimnieki viņu soda par kādu pārkāpumu. Dažreiz, vai nu no bada, vai no aukstuma, pēc ilgām pārmācības stundām kaķis sāka skrāpēties pie durvīm. Tad saimnieks iejaucās, iznāca ārā un sita nabaga mīluli ar slotu. Vai arī saimnieks apšļakstīja viņu ar ūdeni no krūzes. Tas bija nepatīkams skats, bet es negribēju iejaukties, lai gan man no sirds žēl kaķa.

Bija auksta ziema — jau divas nedēļas bija mīnus 18 grādi pēc Celsija. Un mūsu ieejā ir tikai apkure, pavirša. Laiks bija briesmīgs: sniegs bija sakrājies augstās kaudzēs, un vējš mani nožņaudza līdz kaulam. Saka, ka šādā laikā labs saimnieks neizmetīs sliktu suni... Suni neizmetīs, bet Rižiks mani sagaidīja uz ieejas pakāpieniem, kad vēlu vakarā noguris atgriezos no darba. Trīcošais, skumjais mazais puisēns sēdēja savā tagad pazīstamajā vietā, pazemīgi gaidot piedošanu. Ieraudzījis mani, kaķis piecēlās un kautrīgi paspēra dažus soļus man pretī, it kā meklējot aizsardzību. Es nevarēju pretoties un pacēlu viņu rokās. Pilnībā sasalušais radījums pēkšņi pieglaudās man un sāka žēli murrāt. Es viņu apsedzu ar mēteļa klēpi un, nesaprotot, kāpēc, turpināju kāpt augšstāvā uz savu stāvu. Pūkains turpināja murrāt un, šķiet, sildījās. Tad es sapratu, ka nevaru atstāt šo radību nakšņot aukstajā ieejas telpā, un turklāt bija pienācis laiks iemācīt nevērīgajiem saimniekiem mācību. Es aizvedu Rižiku uz nakti mājās.

Kaķis izrādījās neparasti sirsnīgs. Pēc ātras uzkodas mazais iekārtojās man blakus. Un uz nakti viņš iekārtojās gultā manas gultas kājgalī. Pie katras izdevības Rižiks (kā es viņu uzreiz nosaucu) pieglaudās man, nepārtraukti pateicīgi murrādams.

Ilgi gaidītā brīvdiena bija pienākusi — es nesteidzos uz darbu un noteikti nesteidzos atbrīvoties no sava jaunā biedra. Tomēr ap pusdienlaiku no ārdurvīm sāka skanēt balsis: kaimiņi, visa ģimene, bija iznākuši meklēt savu mīluli. Viņi viņu sauca visādos veidos, vilināja ar visiem iespējamiem vilinājumiem un deva visus iespējamos solījumus. Es nodomāju, ka ir pienācis laiks izlaist Rižiku ārā un sūtīt pie saimniekiem. Tieši tad, kad es viņu pacēlu un tuvojos durvīm, kaķēns dzirdēja pazīstamas balsis no ieejas un ielas. Mazulis šausmās satvēra manu roku un atteicās to atlaist. Es viņu nolaidu uz grīdas — Rižiks ieskrēja istabā, palīda zem gultas un dziļi ieritinājās. Kļuva skaidrs, ka dzīvnieks absolūti nevēlas atgriezties pie saviem saimniekiem.

Es vairs neuzstāju, Rižiks palika pie manis.

Ir pagājuši seši mēneši. Mēs dzīvojam pilnīgā saskaņā ar savu kaķīti — viņš nav mājdzīvnieks, bet gan eņģelītis. Es nevaru saprast, kādus pārkāpumus mazais varēja izdarīt, lai nopelnītu šādu sodu. Kaimiņi nezina, ka es nozagu viņu mājdzīvnieku. Varbūt es kļūdos. Bet pat ja viņi kādreiz ieraudzīs manu pūkaino brīnumu, varbūt logā, es viņu tik un tā neatdošu — es kaut ko izdomāšu...