Es vienmēr esmu bijis pragmatisks cilvēks un nekad neesmu ticējis pārdabiskajam. Taču nesen notikušais incidents, ko var raksturot tikai kā mistisku, lika man radikāli pārskatīt savu pasaules uzskatu.
Tas notika apmēram pirms gada. Tie bija īpašie pavasara-marta laikapstākļi, kad dedzinošā dienas saule sāka kausēt sakrājušos sniegu, kas joprojām tievās strūkliņās pilēja no jumtiem, un līdz vakaram iestājās neliels sals, liekot ūdenim atkal sasalt uz augošajām lāstekām.
Kā parasti, es steidzos mājās, galvā pārdomājot šodienas sanāksmes detaļas, kas, maigi izsakoties, nebija gluži pozitīvas. Un, ja rīt neizdomāšu kādu negaidītu gājienu, līgums varētu izjukt, un līdz ar to arī mana prēmija. Atklāti sakot, es steidzos tikai tāpēc, lai aizmirstu par darbu. Svaigs prāts no rīta noteikti kaut ko izdomās, un vēlu vakarā pārskatīt iespējas nemaz nav produktīvi. It īpaši tāpēc, ka manai mīļākajai komandai "Zenit" tajā vakarā bija jāspēlē futbola spēle! Puišiem gāja labi un viņiem vajadzēja iegūt kausu. Neskatoties uz visu manu piesardzību, es tomēr zaudēju koncentrēšanos un iekāpu peļķē. Kūstošais ūdens uzreiz izsūca manus vieglos pilsētas apavus, kas neuzlaboja manu garastāvokli. Lai nesaslimtu, es vēl ātrāk skrēju mājās un nolēmu iet īsāko ceļu caur kaimiņu pagalmu. Lai gan tur bija vēl vairāk peļķu, man nebija ko zaudēt, un es varēju ietaupīt diezgan daudz laika. Un tā, skrienot garām piecstāvu ēkai, kas bija noklāta ar lāstekām katrai gaumei, es dzirdēju no sāniem prasīgu ņaudēšanu un neviļus pagriezu galvu skaņas virzienā un pēkšņi apstājos uz vietas.
Patiesībā mūsu pagalmos dzīvo daudz klaiņojošu kaķu. Visi jau sen bija pieraduši pie viņu "dziedāšanas", arī es, un nepievērsa tai uzmanību. Bet šī ņaudēšana bija kaut kas īpašs. Kaķis to izrunāja "Ņau" skaidri, ar vieglu, pazīstamu sēkšanu, izvelkot katru burtu, gluži kā cilvēks. Tikai Barsiks, kuru es ļoti mīlēju bērnībā, ņaudēja tik unikāli. Viņš dzīvoja mūsu mājas pagrabā. Es sapņoju viņu paņemt mājās, bet mamma neļāva, jo manai mazajai māsai bija briesmīga alerģija pret kažokādu. Viss, ko es varēju darīt, bija palutināt viņu ar desiņām, ko nopirku par naudu, ko mamma man iedeva skolas pīrāgiem.
Bet Barsiks bija miris jau gandrīz 20 gadus. Un tagad šis nekaunīgais, pūkains rudais kaķis ar plankumu uz deguna sēdēja tieši man priekšā, burtiski sasaldējot mani ar savu skatienu.
Es skatījos uz kaķi, it kā hipnotizēta, un man acu priekšā pazibēja bērnības ainas: man tagad ir deviņi gadi, eju mājās no skolas, kabatā ar desu, ko biju nopirkusi pārtikas veikalā aiz stūra savam mājas kaķim. Pēkšņi no sāniem atskanēja skaļš blīkšķis, un dažādas ledus lauskas izšāvās ārā, sāpīgi iedurot man vaigā. Pagriežoties skaņas virzienā, es redzēju tikai drūpoša ledus kalnu un vieglas sniegpārslas, kas virpuļoja no jumta, dzenoties pakaļ milzīgai lāstekai.
Mana sirds sažņaudzās un mati burtiski sacēlās stāvus, kad atausa, ka jau pēc pāris mirkļiem būtu atradusies šajā pašā vietā, ja vien mani nebūtu novērsis Barsika aicinājums. Es tūlīt uzmetu skatienu atpakaļ uz jau tā tumšo tumsu pie ieejas, bet tā jau bija tukša.
Es nezinu, kas tas īsti bija, bet es joprojām garīgi pateicos Dievam un Barsikam, kas mani burtiski izglāba no nāves.
