Filma "Bēthovens" tika izlaista 1992. gadā. Līdz tam laikam lieli, pinkaini suņi nebija populāri to dzīves apstākļu dēļ — ne visiem bija plašas mājas un pagalms. Pēc šīs filmas vairāki fakti par Sanbernāriem padarīja tos slavenus un iekārojamus daudzās ģimenēs.
Voroņežas zvaigzne
Bēthovens Ņūtonu ģimenē ieradās kucēna vecumā. Viņu bija paredzēts atveidot sunim, kas atgādina pieaugušo suni. Dzīvnieku atlase ir ilgs un grūts process: jāatrod suns, kas ne tikai atgādina pieaugušo suni, bet arī ir ar atbilstošu temperamentu, intelektu un sabiedriskumu, skaidri izpilda komandas un ir rotaļīgs un rotaļīgs kucēns.
Bēthovena kucēna lomai tika izvēlēts šķirnes pārstāvis, kurš tikko bija ieradies no Voroņežas uz izstādi. Viņa saimnieks bija atzīts krievu Sanbernāra audzētājs.
Kucēnam bija jāpakļaujas ne tikai trenerim, bet arī režisoram. Šo sarežģīto uzdevumu uzņēmās Eleonora Kītone, amerikāņu komiķa Bastera Kītona atraitne. Viņa pavadīja suņu aktierus katras epizodes uzņemšanas laukumā, sākot ar pirmo. Viņa mācīja viņiem, kā uzvesties kameras priekšā, spēlējās ar viņiem, uzturēja pozitīvu noskaņojumu un nodrošināja, ka viņi uzstājas kā paredzēts.
Senbernāriem ir augsts intelekta līmenis un dabiska briesmu izjūta, jo tie tika audzēti, lai palīdzētu cilvēkiem. Tie nekad neizrādīs agresiju, lai ko bērni ar tiem darītu.
Viņa filmā tik labi attēloja šķirni, ka daudzas ģimenes ar saviem zemes gabaliem un mājām vēlāk adoptēja Sanbernāra kucēnu. Par to pienākas arī "Voroņežas zvaigzne". Deviņdesmito gadu sākumā šī šķirne kļuva vispopulārākā Amerikā un slavenākā visā pasaulē.
Filmā redzamais kucēns savu vārdu ieguva, jo tas palīdzēja mazajai saimniecei izpildīt Bēthovena skaņdarbu, rejot, kamēr viņa spēlēja klavieres.
Gudrs huligāns
Sanbernāriem ir līdzsvarots, mierīgs un pacietīgs raksturs. To izmērs neļauj iedomāties citu uzvedību. Tie sver gandrīz 100 kg un skausta augstums sasniedz 90 cm.
Filmā Bēthovens, Krisa tīrasiņu Sanbernārs, ir īsts nemiera cēlājs. Viņš zog ēdienu no galda, lec tam pāri, izlec pa logu un dara lietas, ko negaidītu no Sanbernāra. Viņš ir iemācījies pozēt, tēlot kameras priekšā un pat pēc Eleonoras pavēles nokrist un izlikties par mirušu. Filmēšanas grupa izvēlējās suni no 12 kandidātiem un izvēlējās visjautrāko, nemierīgāko un inteliģentāko — Krisu.
Šāda uzvedība šai šķirnei nav raksturīga, taču filmu veidotāji nolēma, ka tieši šis suns viņiem ir vajadzīgs, lai skatītāji iemīlētos viņā, tāpat kā viņa izdomātajos saimniekos.
Filmas turpinājumos Krisam bija jāalgo kaskadieri, lai uzturētu veselību. Bekona ēšana piecus līdz septiņus mēģinājumus pēc kārtas ir ļoti neveselīga vienam sunim.
Kucēnu izvēle
Pirmā filma bija tik ļoti skatītāju iemīļota, ka tika uzņemti vairāki turpinājumi. Otrajā filmā Bēthovens atrod mīlestību — Sanbernāru vārdā Misija — un, kā vēsta stāsts, viņiem piedzimst kucēni.
Filmēšanai bija nepieciešams vēl vairāk suņu. Filmēšanas grupai bija jāapskata vairāk nekā 100 Sanbernāra kucēni, sākot no septiņu nedēļu vecuma. Viņiem bija nepieciešami gan kucēni ar pinkainu, gan gludu kažoku, tāpat kā galvenajiem varoņiem.
Misija ir mātīte, mierīgāka un līdzsvarotāka, kārtīga un ar gludu kažoku. Bēthovens ir rotaļīgs un jautrs, viņa pinkainais kažoks papildina viņa nerātno izskatu. Šķirnei ir standarts gan īsspalvainajām, gan garspalvainajām variācijām. Tāpēc nepieciešamie kucēni bija dažādi gan pēc vecuma, gan izskata. Vēlāk visi tika atdoti to saimniekiem.
