Bērnībā mana mīļākā filma bija "Nejaušais tūrists". Es to dievināju un noskatījos neskaitāmas reizes. Vienu no galvenajām lomām atveidoja korgijs. Šis mājdzīvnieks tik dziļi aizkustināja manu sirdi, ka es sev apsolīju, ka, kad izaugšu liels, noteikti iegūšu tādu pašu draugu kā viņš. Bet laika gaitā pasaules uzskati mainās, un es sāku iestāties pret dzīvnieku audzēšanu un to pirkšanu par naudu. Es zināju, ka, ja es kādreiz iegūšu mājdzīvnieku, tam jābūt no patversmes. Bet acīmredzot Visums nolēma būt dāsns, un pie manis nonāca mans sapņu suns.
Tā bija lietaina diena, un es stāvēju autobusa pieturā, gaidot, lai dotos mājās no darba. Pēkšņi es sajutu, ka kāds uz mani skatās no aizmugures un gaudo. Es pagriezos un ieraudzīju kucēnu. Viņš bija slapjš un netīrs, viņa acis neticami skumjas, un viņa ķermeņa uzbūve lika skaidri pateikt, ka viņš nav ēdis vairākas dienas. Apkārt man bija arī citi cilvēki, bet nez kāpēc viņš skatījās tikai uz mani. Kad mūsu skatieni satikās, četrkājainais radījums luncināja asti, nāca man pretī un sāka gaudot vēl žēlīgāk. Es paskatījos apkārt, jautājot garāmgājējiem, vai viņi ir pazaudējuši suni. Bet bija skaidrs, ka kucēns ir klaiņojošs suns.
Tobrīd es neapzinājos, ka tas ir korgijs, jo viņš bija dubļos un viņa kažoks bija savelies. Ne mirkli nedomājot, es pamāju viņu iekāpt autobusā, un mēs kopā braucām mājās. Es viņu nomazgāju, pabaroju un ievietoju sludinājumu internetā par pazudušu kucēnu. Godīgi sakot, es negribēju no viņa atteikties, bet pēkšņi viņu meklēja, un saimnieki bija satriekti par sava drauga zaudējumu. Bet laiks pagāja, neviens neatbildēja uz sludinājumu, un es nolēmu paturēt savu sapņu suni. Es viņu nosaucu par Oskaru, jo viņš tiešām šķita kā balva. It īpaši tāpēc, ka filma, kurā es pirmo reizi redzēju šo šķirni, ieguva balvu. Ir grūti neticēt zīmēm.
Pēc kāda laika es iemīlējos. Mans tagad jau bijušais draugs bija brīnišķīgs, izskatīgs, laipns (kas man ir svarīgi), gādīgs, un viņš arī mīlēja dzīvniekus. Viņš tikai baidījās no maziem suņiem. Viņš tos uzskatīja par bezjēdzīgiem, nederīgiem — tie bija tikai rotājumi. Bet man tas bija vienalga; viņš nenodarīja pāri Oskaram, un es nevienu nespiedu dievināt savu suni.
Kādu vasaru mēs devāmies peldēties upē. Oskaram patīk ūdens, tāpēc mēs viņu paņēmām līdzi, lai viņš varētu izklaidēties, peldoties un rotaļājoties. Miša bija profesionāls peldētājs, un ūdens bija viņa stihija. Viņš izģērbās kails, ielēca ūdenī un sāka glaudīt krūtis. Mans mīlulis to visu redzēja un tā vietā, lai arī ielēktu ūdenī, saslēja ausis un stāvēja kā saknes stindzinošs. Viņš uzmanīgi vēroja, kā Miša aizpeld prom. Pēkšņi Oskars vairākas reizes ierejās un metās ūdenī pakaļ manam draugam. Viņam vēl nebija pat gada, bet viņš juta, ka vīrietim draud briesmas un viņš ir jāglābj. Suns ātri panāca Mišu un pagrieza viņam muguru, lai "slīcējs" varētu satvert viņu un glābties. Mans draugs pasmaidīja, uzlika roku kucēnam uz muguras, un kopā viņi aizpeldēja krastā. Kad viņi sasniedza sauszemi, mans mazais glābējs sāka lēkāt, spiedzot aiz laimes un laizot Mišu.
Tādā veidā viņš parādīja, cik priecīgs viņš bija, ka izglāba nesaprātīgu cilvēku. Pēc šī incidenta mana drauga sirds izkusa, un viņš pilnībā mainīja savu attieksmi pret maziem suņiem. Pat pēc mūsu šķiršanās Miša dažreiz man zvanīja un lūdza satikt Oskaru. Viņš atnesa kucēnam daudz kārumu, spēlējās ar viņu un veda pastaigās. Vienreiz viņš deva mājienu, ka man vajadzētu viņam atdot Oskaru. Tas bija par daudz; šķiršanās no drauga ir viena lieta, bet atteikšanās no labākā drauga ir pavisam cita.
