Zinātnieki apgalvo, ka gandrīz ikviens cieš no kāda veida fobijas. Kamēr daži cilvēki baidās no slēgtām telpām, tumsas vai kukaiņiem, citi piedzīvo fobiju, kas saistīta ar dzīvniekiem.
Alektorofobija
Šīs neparastās bailes ir saistītas ar vistām un cāļiem. Tomēr cilvēks ne vienmēr baidās no saskares ar mājputniem. Pat video vai fotogrāfija ar gaili var viņus biedēt. Daži cilvēki ar alektorofobiju nevar izturēt skatīties uz vistu olām, spalvām vai gaļu. Šis garīgais traucējums skar gan pieaugušos, gan bērnus.
Šī fobija var rasties bērnības traumas dēļ, kas saistīta ar vistām. Tā var rasties arī no biedējošiem stāstiem, ko stāsta pieaugušie, kuri izmanto šos šausmu stāstus, lai atturētu bērnus no vistu kūts. Daži cilvēki baidās no mājputniem, baidoties saslimt ar lipīgu slimību.
Dorafobija
Šis zoofobijas veids ir saistīts ar bailēm pieskarties dzīvnieku kažokam. Cilvēki, kas izjūt šīs bailes, nebaidās no dzīvniekiem kā tādiem. Viņi baidās pieskarties to kažokam, jo uzskata, ka tas varētu izraisīt pārmērīgu apmatojuma augšanu.
Dorafobijas slimnieki nevar paciest pūkainu kaķu vai suņu skatu. Viņi arī izjūt šausmas, ieraugot cilvēku, kam ir kažokāda. Šī fobija parasti rodas dzīvnieka uzbrukuma rezultātā. Tomēr dažreiz tā parādās bez redzama iemesla, un cietējs nevar izskaidrot, kāpēc viņš baidās no kažokādas smaržas un skata.
Lutrafobija
No pirmā acu uzmetiena tādi dzīvnieki kā ūdri šķiet vienkārši burvīgi. Taču daži cilvēki uzskata citādi. Viņi baidās, ka šis zīdītājs uzbruks, tiklīdz tie iekļūs atklātā ūdenī. Šī fobija liek tiem izvairīties no upēm un ezeriem pat apgabalos, kur ūdri nekad nav atrasti.
Daži lutrafobi baidās ne tikai no dzīvnieka izskata un iespējamās agresijas, bet arī no tā ādas izstarotās smaržas. Šī fobija parasti attīstās pēc neveiksmīgas sastapšanās ar ūdru. Neskatoties uz nekaitīgo izskatu, šis plēsējs var izrādīt agresiju, kaut arī pašaizsardzības nolūkos.
Ailurofobija
Lielākā daļa cilvēku kaķus saista ar sirsnīgiem un mīlīgiem mājdzīvniekiem, kas var piepildīt māju ar siltumu un komfortu. Taču tiem, kam ir ailurofobija, pietiek ar vienu skatienu uz pūkainu dzīvnieku, lai iesistu panikā. Daži slimnieki baidās no kaķu neparedzamās uzvedības, bet citi baidās no inficēšanās ar tiem. Daži cilvēki ar šo traucējumu baidās tikai no melniem kaķiem, minot zīmes un māņticību.
Ailurofobija attīstās neveiksmīgas mijiedarbības ar šo dzīvnieku vai emocionālas nestabilitātes rezultātā. Tas nozīmē, ka cilvēkam var rasties biedējošas bailes no kaķiem tikai tāpēc, ka kāds viņam izstāsta biedējošu stāstu par šo mājdzīvnieku.
Mottefobija
Daudzi cilvēki baidās no kukaiņiem, bet tikai retais izjūt šausmas, ieraugot tauriņus. Motefobija visbiežāk attīstās bērniem, kuriem ir mācīts, ka šie kukaiņi ir bīstami. Tomēr ir daudz gadījumu, kad bailes saglabājas arī pieaugušā vecumā. Motefobijas slimnieki uzskata, ka tauriņi viņiem uzbruks, rāpos, vicinās spārnus un pat kož.
Šī fobija bieži attīstās bērnības psiholoģiskas traumas vai negaidītas saskares ar lielu skaitu šo kukaiņu rezultātā. Daži slimnieki atzīst, ka bailes no tauriņiem attīstījušās pēc zooterāriju vai kukaiņu muzeju apmeklēšanas.
Pteronofobija
Šī relatīvi retā fobija visbiežāk sastopama sievietēm, kuras, ieraugot spalvas, izjūt neizskaidrojamas bailes. Šīm bailēm nav obligāti nepieciešams tiešs kontakts ar putnu; pat vienkāršs spalvu spilvens var izraisīt paniku.
Pteronofobi nevar izskaidrot šo baiļu cēloni, jo viņi saprot, ka spalvas pašas par sevi ir nekaitīgas. Taču, ieraugot savu baiļu avotu, viņi piedzīvo panikas lēkmi, ko pavada aizrīšanās un vemšana.
Pteranofobija parasti rodas bērnībā. Bailes var rasties no kaut kā tik nekaitīga kā spalvu kutināšanas. Tomēr šī fobija parasti ir ornitofobijas — baiļu no putniem — sekas.
