Mājdzīvnieki parasti ir jautri. Bet, ja jums ar to nepietiek “jautrības”, iegādājieties vēl vienu mājdzīvnieku un izbaudiet, kā tie cenšas veidot saikni. Kā lai es to zinu? Tieši tā rīkojās mana draudzene Sanka. Bet spersim soli pa solim.
Murziks ir mēreni nekaunīgs, pūkains kaķis, kas dzīvojamo telpu dala ar manu draugu. Līdzās tai ir virtuve, ledusskapis, tualete un, protams, gulta. Viņš sevi uzskata par dzīvokļa likumīgo īpašnieku — vismaz līdz brīdim, kad īstais īpašnieks atgriežas no darba. Bet viņš arī nekautrējas Sašas klātbūtnē. Dažreiz, kad gatavojamies iedzert alu, šis pūkainais nelietis iekārtojas starp mums uz dīvāna un no bļodas zog krekerus un čipsus. Kad viņa nekaunība kļūst par daudz, viņš saņem uzsitienu pa plaukstu un, Sašas sauciena "Murzik, ej ārā!" pavadībā, izlido gaitenī. Kaķis šo frāzi dzird tik bieži, ka uzskata to par savu otro vārdu. Bet, kad tā tiek teikta saspringti, viņš nekavējoties sevi disciplinē un sāk ievērot kopmītnes noteikumus.
Kādu dienu Saņas draugi nolēma mazliet izklaidēties un dzimšanas dienā uzdāvināja viņam jaunu viļņpapagaili — pilnīgi nekaitīgu, mīļu mazu putniņu. Nu, kā saka, dāvinātam zirgam mutē neskatās. Atceroties visus jokus par putniem, Saņa uzņēma jauno īrnieku savās mājās. Un putniņš bija mīlīgs mazs radījums, ne īpaši trokšņains, ne kaitinošs, pilnīgi cienījams mazs putniņš. Lai putniņš no rītiem nepamodinātu savu saimnieku ar savu čivināšanu, Saņa naktī apsedza būri ar vecu kreklu. Ja viņš dažreiz aizmirsa to atvērt no rīta, Muržiks viņam palīdzēja — viņš ar ķepu norāva pārsegu un apsēdās būra priekšā, it kā skatītos televizoru. Viņam ļoti patika jaunais iemītnieks.
Nē, viņš to neēdīs. Kaķim parasti nepatīk viss, kas nav ietīts čaukstošā papīrā vai iepakojumā ar uzrakstu "Whiskas". Un jo īpaši ne viss, kas nav noplūkts, bez smaržas un kliedz. Bet kā rotaļlieta un kompanjons papagailis bija pelnījis kaķa uzmanību. Kad Saņa palaida putnu izplest kājas un lidot pa dzīvokli, kaķis nekavējoties ķērās pie putna apmācības: pielavījās, izbiedēja to, tad uzlēca tam virsū, liekot tam kliedzot skraidīt pa istabu. Kļūvis pilnīgi nekaunīgs, viņš sāka uzbrukt papagailim ik pēc piecpadsmit minūtēm. Tas turpinājās, līdz saimnieks izteica paroles frāzi: "Murzik, ej ārā!"
Saška jau bija sākusi meklēt kādu, kam atdot putnu, līdz Murziks noveda viņu līdz neizbēgamam sirdslēkmei.
Kādu dienu, vienas no papagaiļa pastaigām laikā, kaķis, ierastajā veidā iedzenot savu medījumu stūrī, grasījās uzbrukt, kad putns pēkšņi ierejās: "Murzik, ej ārā!"
Kaķis, tupēdams, lai palēktos, apstulba, piespiedās vēl dziļāk un sastinga. Viņš tur sēdēja, pārsteigumā ieplestām acīm, gandrīz stundu. Mans draugs pat domāja, ka pūkainajam radījumam ir sirdslēkme.
Kopš tā laika, kad vien papagailis nolemj apturēt kaķa palaidnības, tas skaļi izrunā loloto frāzi. Novērtējis tās maģisko efektu, putns sāka to bieži ļaunprātīgi izmantot: tas pielavījās pie Murzika, kamēr tas klusi sēdēja vai gulēja, un kliedza viņam ausī. Īpaši viņam patīk izmantot šo triku, kad kaķis ēd. Lai pilnīgāku ainu, atliek vien iemācīt viņa dibenam dēmoniski smieties. Un tad būs laiks atrast Murzikam jaunas mājas.
